Ja kāds pirms desmit gadiem man to teiktu - neticētu. Neviens nevarēja pat iedomāties, ka viss pavērsīsies tieši šādi. Sapnis par lauku sētu bija jau piepildījies. Vēl tikai vajadzēja vienu kaziņu, pie kuras ar krūzīti pieskriet karstā vasaras dienā. Un tā kādā dienā "Sniķeru" sētā iebrauca džipiņš, no kura izlēca kaziņa Bonija. Melnīgsnēja dāma labākajos gados ar pārliecinošu stāju un raksturu. Visam bija jānotiek pēc viņas prāta. Viņa neteica klasiski kazisko "Bēē". Viņai bija savs sakāmais dārdošā basā. Iepriekšējā saimniece stāstīja, ka kaziņdāma augot klausījusies tā laika tik populāros "Boney-M" ierakstus un viņu iespaidā guvusu izcilu muzikalitāti un savu vārdu. Par muzikālajiem dotumiem tā arī netiku pārliecinājusies, bet piens gan gards. Lai gan braucām pakaļ tikai vienai kaziņai, kopā ar Boniju atbrauca vēl divas dāmas - Kate un Sniedze. Līdz šim vēl nesaprotu, kā kazu saimniecei izdevās mūs pierunāt šādam guvumam. Ar to tad arī viss sākās. Dažas dienas vēlāk izrādās, ka kādam mājās ir maza skaista kaziņa, kuru ziedot cepetim būtu tīrais negals, un spēlējot uz manas sirdsapziņas stīgām tika panākts "jā, labi, mums vietas pietiks arī viņai". Vēl un vēl kādai kaziņai nebija "pareizie" apstākļi un nepilna mēneša laikā izskatījās, ka mums ir kazu patversme. Ne jau visas bija izcilas piena devējas, bet mīļas gan.