Bieži mēdzu teikt, ka laukos dzīvošana, kazu audzēšana un siera darīšana ir dzīvesveids, kas nav mērāms darba stundās. Un ir vienalga, vai kalendārs rāda 1. janvāri vai kādas citas "sarkani" iezīmētās dienas, ikdienas rutīna ir nemainīga. Katru rītu ir jāpasaka "labrīt" kaziņām. Šis "labrīt" iever apmēram 3-4 stundu darbošanos. Jāsaliek siens, jāsamaļ graudi, jāsalej ūdens, tad, jāsagatavojas slaukšanai - tā kā slaucam ar slaucamaparātu piena kannās, tad visa slaucamsistēma ir jāsaliek katru reizi pirms slaukšanas un jānoņem pēc slaukšanas, lai varētu piena caurulītes un vadiņus rūpīgi izmazgāt. Un tad, protams, pati slaukšana. Kazas ir inteliģenti lopiņi, zina savu kārtu, kad jākāpj uz slaucamgalda un parasti šī kārtība netiek sajaukta. Vienā rindā uz slaucamgalda ir vieta 8 kazām. Kazas uzskata, ka pamatlieta šajā procesā ir garda paēšana, jo šī ir tā rezie, kad pilnām mutēm var ēst tik ļoti gardo spēkbarību - placinātu vai maltu graudu izlasi. Ja saimniece nečammājas, tad tiek pie piena, jo tajā brīdī, kad gardumu bļodiņa tukša, ar slaidu kājas vezienu "slaucamuzparikte" tiek aizlaista pa gaisu. Kazu loģika nepieļauj, ka pienu var paņemt tāpat, bez samaksas. Tāda bartera sistēma Sniķeros ir iedibināta. Vienlaicīgi tiek slauktas četras kazas, pārējām uz galda esošajām pa to laiku tiek nomazgāti un apkopti tesmeņi. Kad visa kazu rinda izslaukta, seko nākamā gardā atrakcija - kazas steigšus skrien lejā pa kāpnītēm no slaucamgalda pie sūkalu bļodas. Kaut kas jau graudiem virsū jāuzdzer! Sūkalas, kas paliek pāri no siera ražošanas ir īsts gardums, labs vitamīnu avots un kazas to pienācīgi novērtē. Kad viss kazu pulks ir izslaukts, tad atkarībā no gada laika - vai nu iet ganīties skaistajās Jumurdas pļavās vasarā, vai laiski zviln un uzēd siena krājumus ziemas sezonā. Tikmēr piena kannas tiek stumtas ražotnes virzienā, kur drīz pēc tam sākas aizraujošais siera darīšanas process.

Ja kāds pirms desmit gadiem man to teiktu - neticētu. Neviens nevarēja pat iedomāties, ka viss pavērsīsies tieši šādi. Sapnis par lauku sētu bija jau piepildījies. Vēl tikai vajadzēja vienu kaziņu, pie kuras ar krūzīti pieskriet karstā vasaras dienā. Un tā kādā dienā "Sniķeru" sētā iebrauca džipiņš, no kura izlēca kaziņa Bonija. Melnīgsnēja dāma labākajos gados ar pārliecinošu stāju un raksturu. Visam bija jānotiek pēc viņas prāta. Viņa neteica klasiski kazisko "Bēē". Viņai bija savs sakāmais dārdošā basā. Iepriekšējā saimniece stāstīja, ka kaziņdāma augot klausījusies tā laika tik populāros "Boney-M" ierakstus un viņu iespaidā guvusu izcilu muzikalitāti un savu vārdu. Par muzikālajiem dotumiem tā arī netiku pārliecinājusies, bet piens gan gards. Lai gan braucām pakaļ tikai vienai kaziņai, kopā ar Boniju atbrauca vēl divas dāmas - Kate un Sniedze. Līdz šim vēl nesaprotu, kā kazu saimniecei izdevās mūs pierunāt šādam guvumam. Ar to tad arī viss sākās. Dažas dienas vēlāk izrādās, ka kādam mājās ir maza skaista kaziņa, kuru ziedot cepetim būtu tīrais negals, un spēlējot uz manas sirdsapziņas stīgām tika panākts "jā, labi, mums vietas pietiks arī viņai". Vēl un vēl kādai kaziņai nebija "pareizie" apstākļi un nepilna mēneša laikā izskatījās, ka mums ir kazu patversme. Ne jau visas bija izcilas piena devējas, bet mīļas gan.